Kārtējā Latvijas galda hokeja sezona ir noslēgusies. Valsts čempioni un izlases dalībnieki pasaules čempionātam ir noskaidroti. Viena no tādiem ir jaunā Latvijas čempione sieviešu nominācijā Elēna Rācenāja, kurai šis būs otrais pasaules čempionāts. Piedāvājam interviju ar Latvijas izlases spēlētāju.
Vai sen esi draugos ar sportu?
Ar sportu esmu draugos jau no mazotnes. Esmu izmēģinājusi vairākus sporta veidus. Tagad sekoju līdzi vairākiem sporta veidiem, to rezultātiem. Šad tad izdodas aiziet uz laukumu pamētāt bumbu.
Kas pamudināja tevi nodarboties ar galda hokeju?
Tajā laikā mācījos Ventspils Mūzikas skolas džeza pianistu nodaļā, kur ir nepieciešama pirkstu veiklība un reakcija. Galda hokejs ir ļoti labi pratis palīdzēt, lai šīs abas lietas uzlabotu vēl labāk.
Kur pirmo reizi uzzināji, ka galda hokeju spēlē Ventspilī?
Mana klasesbiedrene Jaunrades namā nodarbojās ar šo sporta veidu. Man sagadījās vienā reizē aiziet viņai līdzi uz treniņnodarbībām. Līdz tam nebiju dzirdējusi neko par galda hokeju. Te man atklājās pavisam jauna pasaule.
Kā noritēja iepazīšanās ar galda hokeju?
Pirmajā reizē vēlējos pavērot notiekošo. Atceros, ka jau pirmajā nodarbībā mani iepazīstināja ar šā sporta veida noteikumiem un parādīja dažādas kombinācijas. Sanāca arī ar kādu uzspēlēt, bet redzēju tikai to, kā ripa kārtējo reizi ieslīd manos vārtos.
2011.gads ir tava debija galda hokeja sacensībās, pie tam jau otrais turnīrs bija Latvijas kausa posms. Vai atceries savas pirmās sacensības?
Pašas pirmās sacensības gan neatceros, bet mans pirmais Latvijas kausa posms gan nedaudz ir aizķēries atmiņā. Bija sajūta, ka neko nesaprotu un nespēju neko izdarīt. Beigās bija milzīgs gandarījums par to, ka nospēlēju visu turnīru līdz galam un nepaliku pēdējā. Protams, atceros arī to, ka iepazinu daudz jaunu cilvēku un ieguvu jaunus draugus. Es joprojām ar viņiem kopā darbojos šajā jomā.
Tev jau aiz muguras ir sešas sezonas. Pa šo laiku sieviešu nominācijā ir divas reizes izcīnīts Latvijas kauss, iegūtas zelta un sudraba medaļas Latvijas čempionātā, kā arī Latvijas izlases sastāvā divreiz ir startēts Eiropas čempionātā un šogad tev būs jau otrais pasaules čempionāts. Kas ”vainīgs” pie šīs izaugsmes?
Ir patīkami būt kaut kur labākajam. Lai to panāktu ir nepieciešams liels gribasspēks, pastāvīgi treniņi. Bez tam ir nepieciešama laba fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība. Bez šīm lietām nav iespējams sasniegt augstus rezultātus.
Ventspils Jaunrades namā treniņi notiek divas reizes nedēļā. Cik ilgu laiku tu velti treniņiem?
Kad pastāvīgi dzīvoju Ventspilī, tad ceturtdienas un sestdienas manā kalendārā jau bija aizņemtas, jo galda hokejs ir vienmēr bijusi mana prioritāte. Patreiz es studēju Rīgā un diemžēl treniņiem vairs neatliek tik daudz laika. Manā kopmītņu istabiņā ir uzstādīts galds pie kura es pavadu savu brīvo laiku.
Kurā augstskolā tu studē?
Esmu pirmā kursa studente Biznesa augstskolā ”Turība”. Studēju programmā ” Žurnālistika un mediji”.
Nav viegli apvienot studijas ar sportošanu?
Nav gan. Ārpus pašām studijām, es darbojos arī studējošo pašpārvaldē, kur esmu mārketinga daļas vadītāja. Šis amats ir diezgan laikietilpīgs, jo darāmā ir diezgan daudz. Daudz pasākumu man iet secen, jo tie notiek sestdienās, kad notiek galda hokeja sacensības. Esmu ļoti pateicīga saviem kolēģiem par to, ka viņi mani atbalsta un saprot, ka galda hokejs man ir pirmajā vietā.
Tavā spēlētāja karjerā droši vien ir kādi īpaši turnīri vai spēle?
Tas noteikti ir mans pirmais lielais turnīrs Latvijas izlases sastāvā. Eiropas čempionāts, kurš 2014.gadā norisinājās Rīgā. Es pat necerēju, ka tikšu sieviešu turnīra pleijofā. Pirmajā kārtā sīvā cīņā nācās piekāpties pasaules labākajai galda hokejistei Viktorijai Laričevai no Krievijas.
Vai tev ir savs elks galda hokejā?
Nosaukt tikai vienu es nevaru. Es vairāk skatos no tās puses, vai es no šī cilvēka esmu ko ieguvusi, lai augtu pati. Protams, visvairāk esmu ieguvusi tieši no latviešu spēlētājiem – Edgara Caica treniņnometnes pirms lielajiem čempionātiem. Atis Sīlis, viennozīmīgi, ir labākais padomdevējs brīžos, kad tuvu ir sabrukums. Ļoti daudz sākuma procesā esmu guvusi tieši no Valta Smagara padomiem un pamācībām, bet pēdējā laikā man palīdz mans komandas biedrs Elvijs Siliņš.
Ko vari pateikt par savu komandu?
Teikšu godīgi, man Rīgā bez savas komandas ir skumji. Tie ir cilvēki, kurus tiešām var saukt par saviem draugiem un es vienmēr esmu priecīga viņus satikt. Mēs vienmēr viens otru atbalstām, palīdzam ar padomiem un dažreiz arī pamācām. Ļoti gribētos, lai būtu vairāk komandu turnīri, jo tās ir tās reizes, kad ir iespēja spēlēt savas komandas labā. Šie turnīri ir tie, kuri parāda, cik viens otram esam svarīgi un cik svarīgi ir vienam otru atbalstīt. Man šķiet, ka mums tas vienmēr ir padevies un padodas arī tagad.
Vai tev bez studijām un galda hokeju ir vēl kāda aizraušanās?
Es muzicēju. Spēlēju dažādus mūzikas instrumentus. Vēl es aizraujos ar rakstīšanu. Rakstu jebko, kas ienāk prātā. Kaut kur dziļi glabājas kādi dzejoļu krājumi. Vairāk esmu tendēta uz literatūru, kur varu izpausties, rakstot savas pārdomas un viedokli par dažādām lietām.
Vai vari padalīties ar kādu kuriozu atgadījumu galda hokejā?
Viena turnīra laikā dabūju ar ripu pa seju. Toreiz viens no zviedru spēlētājiem tā sadusmojās par nenosargātajiem vārtiem, ka izņemot ripu no vārtiem viņš to trieca pret zemi ar tādu spēku, ka ripa atlecot no zemes trāpīja man pa seju. Ar zilumu uz sejas staigāju vairākas nedēļas. Kopš tās reizes izslēgšanas turnīra laikā es nestāvu spēlētājam aiz muguras. Protams, ir arī spēlētāji, kurus pašus var nosaukt par kurioziem viņu spēles stila, runāšanas, izskata vai rīcības dēļ. Kā sešus gadus atpakaļ, tā tagad ir spēlētājs, kurš uz turnīru ierodas caurās zeķēs.
Straujiem soļiem tuvojas pasaules čempionāts, kurš šoreiz risināsies Čehijas pilsētā Liberecā! Ko tu gribētu novēlēt sev un Latvijas izlasei?
Vēlos visus apsveikt ar kārtējiem galda hokeja svētkiem. Mums būs iespēja sevi pierādīt starp pasaules labākajiem, ka mēs esam labākie. Vēlos novēlēt gan sev, gan visiem pārējiem izlases dalībniekiem nostartēt tik labi, cik vien ir iespējams. Pieiet spēlei ar vēsu prātu un nesabrukt situācijās, kad pretinieks to gaida. Un, protams, kā jau vienmēr… Bez kausiem un medaļām mājās mēs braukt nevaram! Veiksmi visiem!

Intervijas autors: Rimants Mironovičs