Markuss Valdmanis mācās Ventspils 4. vidusskolas 10. klasē un jau kopš 8 gadu vecuma aizraujas ar ekstrēmo sporta veidu BMX. Pateicoties šim sporta veidam, viņš ir guvis ievērojamus panākumus un bijis daudzās valstīs. Markuss ir mērķtiecīgs un enerģijas pilns jaunietis.

Kā tu nolēmi sākt trenēties BMX?

Es trenējos teikvondo, tas ir kaut kas līdzīgs kā kikbokss, bet mamma nolēma pamēģināt arī kaut ko citādāku un aizveda mani uz BMX treniņu. Man ļoti patika, bet abus divus treniņus nevarēja apvienot, tāpēc man bija jāizvēlas, kas man labāk patīk un es izvēlējos BMX.

Kāds bija tavs pirmais velosipēds?

Bija tā, ka tētis man 8 gadu vecumā nopirka riteni, bet es nemācēju ar to braukt. Es uzkāpu uz riteni un uzreiz arī iemācījos ar to braukt. Tā arī sākās mana BMX karjera. Pirmais ritenis uzreiz man nebija BMX, bet tāds parasts skeitparka ritenis. Bet treneris iedeva man firmas „Free agent” BMX riteni, es pabraukāju pa trasi un tā arī viss iepatikās.

Pastāsti par savām pirmajām sacensībām!

Atceros, ka pirmajās sacensībās Ventspilī es ieguvu 4. vietu. Tad man vēl BMX ritenim nebija numura, nācās pašam to uzkrāsot – mamma centās un zīmēja vakaros numuru ar marķieri. Tā kā paliku 4. vietā, atceros, ka ļoti raudāju. Bet pirmajai reizei ceturtā vieta jau patiesībā nav slikts rezultāts. Esmu Ventspilī ieguvis arī 1. vietu, toreiz bija tā – braucu kā otrais, bet pašās beigās finišā apdzinu pretinieku un finišēju pirmais. Es biju ļoti laimīgs. Tas bija pirms kādiem četriem vai pieciem gadiem.

Kur tu rodi iedvesmu – trenēties, piedalīties sacensībās?

Māris Štrombergs uzvarēja olimpiādi, kad es sāku trenēties, un es mēģināju tiekties uz tādiem pašiem panākumiem. Jā, Māris Štrombergs tiešām ir  mans BMX elks Latvijā, kā nekā divkārtējais olimpiskais čempions.

Vai tu esi piedalījies arī sacensībās ārzemēs?

Piemēram, pagājušajā gadā piedalījos pasaules čempionātā Amerikā. Pirms tam bija 10 posmi tādās  vietās kā Itālija, Francija, Norvēģija. Protams, arī Baltijas kausos esmu piedalījies – Lietuvā un Igaunijā. Tiešām ir ļoti daudz sacensības, kurās esmu startējis. Šogad arī būs ļoti daudz jāceļo – Baku būs pasaules čempionāts BMX, kā arī bija jau pirmais posms Francijā.

Bet kā tas notiek – jūs lidojat uz citām zemēm un ņemta līdzi savus BMX? Tie taču ir lieli, tāda kārtīga bagāža sanāk…

Mēs nopērkam hokeja somas, izjaucam riteņus, saliekam viņus somā iekšā un vedam lidmašīnā bagāžas nodalījumā. Pēc tam, nonākot kādā no valstīm, mums tie ir jāsaved braukšanas kārtībā – saskrūvējam atkal kopā un braucam.

Vai tagad ziemā arī notiek treniņi?

Jā, mums visu laiku ir fiziskie treniņi. Pirmdienas mums ir brīvdienas, bet otrdienās mums ir basketbola treniņi, trešdienās  – kardio treniņš, ceturtdienās sportojam atlētikas zālē, bet piektdienās – TRX treniņi. Vienu reizi nedēļā ir arī treniņi kikboksā, kas attīsta kājas un ļoti noder BMX. Pa ziemu riteni gandrīz vispār neredzam, varbūt vienu reizi, tikai tad, kad trenējamies Valmierā.

Bet kā notiek treniņi ar BMX?

Sākumā ir jānobrauc apmēram desmit apļi, pēc tam izstaipām visus muskuļus un sākam pildīt visu nepieciešamos uzdevumus. Šie treniņi ilgst apmēram divas stundas.

Vai braucot ar BMX esi kādreiz arī savainojies, jo tas tomēr ir bīstams sporta veids?

Man ir paveicies, ka nav bijušas lielas traumas – esmu tikai četras reizes zaudējis samaņu un salauzis atslēgas kaulu.

Tu trenējies tikai Ventspilī?

Bieži braucam uz nometnēm Valmierā. Šogad jau vienu reizi tur bijām un trenējāmies. Valmierā ir slēgta BMX trase, kā arī svaru zāle, kur trenēties un citas iespējas.

Kāds ir tavs dienas grafiks?

Pieceļos, aizeju uz skolu, ap plkst. 15:00 man beidzas stundas, aizeju mājās, atpūšos, pēc tam dodos uz treniņu un tad mācos. Jāatzīst, ja ir bijusi smaga diena, tad dažreiz nemaz neizmācos.

Pastāsti par saviem treneriem.

Pirmais treneris man bija Jānis Šķeperis, kurš mani trenē arī vēl joprojām. Mēs ar viņu kopā dodamies uz Eiropas un pasaules čempionātiem, kā arī kopā braukājam uz citām sacensībām.

Kādi ir tavi mērķi saistībā ar šo sporta veidu?

Mērķi? Protams, ka uzvarēt katras sacensības. Pēc tam var domāt arī tālāk, piemēram, kļūt par olimpisko čempionu.

Kādi ir tavi panākumi?

Šosezon uzskatu, ka diezgan labi – uzvarēju Latvijas čempionātu, Eiropas posmā Norvēģijā izcīnīju 3. vietu, bet Prāgā – 4. vietu. Eiropas posmos ir ļoti labi tikt finālā, jo tajos piedalās ap 100 dalībnieku, varbūt pat vairāk. Eiropas posma kopvērtējumā paliku astotais.

Vai tev ir satraukums pirms sacensībām?

Satraukums ir ļoti liels, bet pats galvenais ir labi „paņemt” startu. Tikko nogulēsi simtadaļu sekundi – uzreiz vari zaudēt, tas ir pts svarīgākais – pirms starta tik pāri stresam. Kad braucu trasē, tad jau vairs nezinu kas notiek apkārt, neko nedzirdu, vienkārši braucu. Un galvenais uztraukums ir par to, lai trasē nenokristu.

Vai tev ir savi atbalstītāji?

Protams, ģimene, draugi, komandas biedri. Katram sportistam galvenais atbalsts ir ģimene.

Kā tu pavadi savu brīvo laiku?

Izeju ārā ar draugiem uzspēlēt basketbolu, jo man nepatīk brīvajā laikā sēdēt mājās. Es savu brīvo laiku cenšos pavadīt lietderīgi. Dažreiz arī pats patrenējos, piemēram, mājās.

Vai nākas kavēt skolu sacensību dēļ?

Visvairāk nākas kavēt otro semestri, jo tad sākas sacensību laiks, bet skolotājas ir saprotošas. Kaut gan jāatzīst, ka ir tomēr mazliet grūtāk, jo darbi mācībās sakrājas, bet dažas skolotājas ļauj tos arī nerakstīt – viņas ir saprotošākas.

Ja vasarā ir lietus un slapja trase, sacensības notiek?

Jā, mums ir jābrauc arī pa slapju trasi, protams, tas ir daudz bīstamāk – virāžās var izslīdēt, nokrist, starts ļoti slīd. Trase paliek dubļaina un ir grūtāk uzlekt lielākus tramplīnus, bremzes slikti strādā. Lietus traucē, bet sacensības netiek atceltas.

Ir bijuši arī kādi interesanti piedzīvojumi?

Katru reizi aizbraucot uz ārzemēm ir interesanti piedzīvojumi, nav jau tā, ka tikai piedalāmies BMX sacensībās, bet apskatām arī pilsētas. Vienmēr ir kādas labas atmiņas no katrām sacensībām un vietām, kur esmu bijis. Bet gadās arī satraucoši piedzīvojumi, kā piemēram, Pasaules čempionātā man saplīsa klipšu kurpe, trasi kaut kā nobraucu, treneris skrēja pirkt jaunas klipšu kurpes, kuras nav lētas. Nopirka un es braucu tālāk. Savukārt Lietuvā trasē bija tādi kā mazi kalniņi, tā saucamie treili. Treneris teica, lai uzvalkam visu ekipējumu un tikai tad braucam. Mēs apģērbāmies, es uzvilku visu, izņemot ķiveri, un es nokritu. Nokritu tā, ka neko neatceros. Es atvēru acis un redzēju ļoti skaistu rītu, putni čivina, bet kāds vīrietis slauka no manis asinis. Tas bija tiešām nepatīkami.

Kura ir spilgtākā valsts, kas palikusi atmiņā?

Francija – Saint Tropez, Senmaksima, jo tur bija skaists skats uz  jūra, palmas, lieli kalni. Savukārt Amerikā man nemaz tā nepatika No malas Amerika izskatās daudz labāk, nekā ir patiesībā. No sākuma bijā Ņujorkā, bet pēc tam Dienvidkerolainā, kur notika sacensības ar rekordlielu dalībnieku skaitu – ap 3000 no visas pasaules. Ārā bija ļoti liels karstums, treniņos mēs visi „lidojām”, bet diemžēl sacensībās vairs negāja tik labi, tāpēc arī nebija tādi rezultāti kā vēlējāmies.

Vai tev kā sportistam ir arī kādi sponsori?

Man piedāvāja būt Beļģijas komandā „Trill”, kuri nosponsorēja man BMX riteni un formu. Ja ir kādas nometnes, tad es varu braukt pie viņiem dzīvot Beļģijā un trenēties.

Varbūt vēlies pateikt kādam „paldies”?

Es ļoti novērtēju savas ģimenes, draugu un treneru atbalstu. Tieši pateicoties viņiem, es nodarbojos ar šo sporta veidu!

Rakstu sagatavoja Ventspils Jaunrades nama jaunie korespondenti skolotājas Līgas Rūdes vadībā. Pievienojies arī Tu – otrdienās plkst.15:30 – 17:40