Lai gan mēs nevaram aizlidot uz Sauli vai paņemt tās paraugus no virsmas, zinātnieki var uzzināt ļoti daudz, pētot gaismu, daļiņas un magnētiskos laukus, ko Saule izstaro.
Lūk, galvenās metodes:
1. Saules gaismas analīze (spektroskopija)
Kad Saules gaismu izlaiž caur prizmu vai spektrogrāfu, tā sadalās krāsās. Katrā ķīmiskajā elementā ir raksturīgas “svītras” jeb spektrālās līnijas.
Pēc šīm līnijām var noteikt:
- no kādiem elementiem Saule sastāv (galvenokārt ūdeņradis un hēlijs),
- cik karsti ir dažādi Saules slāņi,
- cik ātri gāzes kustas (pēc Doplera efekta).
2. Kosmiskās zondes
Lai gan zondes neielido Saulē, tās pietuvojas ļoti tuvu.
Piemēram:
- Parker Solar Probe ir pietuvojusies aptuveni 6 miljonu kilometru attālumā no Saules virsmas.
- Solar Orbiter fotografē Sauli ļoti augstā izšķirtspējā un pēta tās magnētisko lauku.
Šīs zondes mēra:
- Saules vēju,
- magnētiskos laukus,
- augstas enerģijas daļiņas,
- temperatūru un starojumu.
3. Neitrīnu noteikšana
Saules kodolā notiek kodolsintēze. Tās laikā rodas neitrīni – ļoti sīkas daļiņas, kas gandrīz netraucēti iziet cauri visai Saulei un pat Zemei.
Milzīgi pazemes detektori spēj uztvert nelielu daļu no šiem neitrīniem. Tas dod tiešus pierādījumus, ka Saules centrā patiešām notiek kodolsintēze.
4. Helioseismoloģija
Saule nepārtraukti vibrē, līdzīgi kā zvans pēc sitiena.
Pētot šīs svārstības, zinātnieki var “ieskatīties” Saules iekšienē, līdzīgi kā ārsti izmanto ultraskaņu, lai redzētu cilvēka ķermeni. Tas ļauj noskaidrot:
- temperatūru dažādos dziļumos,
- blīvumu,
- gāzu kustību Saules iekšienē.
5. Matemātiskie modeļi
Visus novērojumus apvieno ar fizikas likumiem. Ja modelis precīzi paredz Saules uzvedību, aptumsumus, Saules plankumu ciklus, neitrīnu plūsmu un citus novērojumus, tas stiprina pārliecību, ka modelis ir pareizs.
Bet kā zondes neizkūst?
Tas ir inženierijas brīnums.
Piemēram, Parker Solar Probe ir aptuveni 11 cm biezs oglekļa kompozītmateriāla siltuma vairogs. Vairoga Saules pusē temperatūra var pārsniegt 1300 °C, bet aiz tā esošie instrumenti darbojas aptuveni istabas temperatūrā. Tas iespējams tāpēc, ka kosmosā gandrīz nav vielas, kas pārnestu siltumu ar saskari vai konvekciju – galvenais izaicinājums ir intensīvais Saules starojums, no kura vairogs efektīvi aizsargā.
Tātad, lai gan neviens nav “pieskāries” Saulei, mēs par to zinām daudz, jo izmantojam gaismu, daļiņas, magnētiskos laukus, vibrācijas un fizikas likumus. Šīs dažādās metodes savstarpēji apstiprina viena otras rezultātus, tāpēc mūsu izpratne par Sauli ir ļoti droša.
Publicēts: 19.07.2026.